Svāmī Satjananda Giri

Dzimšana un agrīnā garīgā atmoda
Manmohans (Svāmī Satjananda) piedzima 1896. gada 17. novembrī savas mātesbrāļa mājās Bikrampurā (mūsdienu Bangladešā), vecākiem Mohini Mohanam Madžumdaram un Tarabasini Devi. Viņš bija filozofs, dziedātājs, komponists, dzejnieks, sabiedriskais darbinieks un, galvenais, apdāvināts māceklis un patiesi dievišķs meistars Krija jogas skolotāju līnijā. Jau sešu vai septiņu gadu vecumā viņš atklāti sacēlās pret sabiedrībā dziļi iesakņoto neaizskaramo diskrimināciju, tā parādot savu beznosacījumu mīlestību pret cilvēci, neatkarīgi no šķiras, kastes vai reliģijas. Desmit gadu vecumā viņā bija dziļi iesakņota brīvības alkas — gan Indijas neatkarībai, gan cilvēces atbrīvošanai no ciešanu un miesīgās apziņas važām.

Draudzība ar Jogānandu
Svāmī Satjanandas pirmā tikšanās ar bērnības draugu un garīgo biedru Mukundu (vēlāk Paramahamsu Jogānandu) notika Kalkutā, kur viņš gribēja aizņemties sūkni, lai piepūstu futbola bumbu savai komandai. Starp viņiem ātri izveidojās dziļa tuvība, un abi kļuva par ceļabiedriem patiesības meklējumos. Viņi solījās saglabāt celibātu visu mūžu, pavadot laiku meditācijā svētās vietās un templos. Pat naktīs abi jaunekļi palika veltīti garīgajai praksei, kamēr citi viņu vecuma puiši nodevās izpriecām un trokšņainai dzīvei.

Garīgā izglītība un iniciācija
Kopā ar Mukundu Manmohans apmeklēja svētvietas, svētos un jogus. Mukundas lielais sanskrita skolotājs Hamsa Svāmī Kevalananda, kurš viņam mācīja Krija jogas pamatus, ielika Manmohana garīgās dzīves pamatus. Kevalanandas askētiskais, vienkāršais dzīvesveids un dziļā garīgā pieredze atstāja spēcīgu iespaidu uz Manmohanu. Viņa sen lolotais sapnis piepildījās koledžas gados, kad viņš satika savu likteņa guru Svāmī Šrijuktešvaru un tika iesvētīts Krija jogā. Guru dziļā gudrība, svēto rakstu simboliskā interpretācija un zināšanas astronomijā un astroloģijā padarīja viņu par dedzīgu, uzticīgu mācekli.

Mūka dzīve un izglītības darbs
Četrus gadus pēc tam, kad Mukunda kļuva par sannyasi ar vārdu Svāmī Jogānanda, Manmohans absolvēja universitāti ar filozofijas bakalaura grādu. 1919. gadā, pēc sava guru norādījuma, viņš tika iesvētīts mūku ordenī un saņēma vārdu Svāmī Satjananda Giri.
Iedvesmots un vadīts no Paramahamsas Jogānandas, viņš pilnībā nodevās garīgajai dzīvei, meditācijai un Ranchi ašrama internātskolas vadībai, ko bija dibinājis Jogānanda. Viņa skolasbiedrs Svāmī Dhīrananda pievienojās viņam šajā darbā. Satjanandas spožais raksturs, godīgums un tīrība, viņa nesavtīgā mīlestība un rūpes par mācekļiem iedvesmoja pat Mahātmu Gandiju apmeklēt Ranchi ašramu, pēc kura viņš to augstu slavēja un aicināja Svāmī Satjanandu apmeklēt savu Sabarmati ašramu.

Saites ar Mahātmu Gandiju
Apmeklējot Mahātmas Gandija ašramu, Svāmī Satjananda tika silti uzņemts un aicināts tur uzturēties vairākas dienas. Viņš sagatavoja pamatu tam, lai 1935. gadā Paramahamsa Jogānanda iniciētu Mahātmu Gandiju un viņa mācekļus Krija jogā. Viņa mīlestība pret māti Indiju un vēlme kalpot tautas garīgajai atbrīvošanai bija tik spēcīga, ka viņš atteicās no Jogānandas piedāvājuma doties uz Ameriku, lai palīdzētu viņa misijā.

Vadība Puri Karar Ašramā
Atsaucoties sava Gurudeva Svāmī Šrijuktešvara aicinājumam, viņš devās uz Puri Karar Ašramu, lai dzīvotu viņa vadībā. Vēlāk viņš tika iecelts par ašrama vadītāju. Pēc Gurudeva mahasamādhi 1936. gada 9. martā un neilgi pēc Jogānandas atgriešanās Amerikā, Svāmī Satjananda iesvētīja Rabinarajanu Brahmačari (vēlāk Paramahamsu Hariharanandu) augstākajās krijās. Nododot ašrama pārvaldību viņam, Svāmī Satjananda kļuva par ceļojošu mūku, sludinot un mācot Krija jogu visā Indijā.
Dienvidindijā viņš sastapās ar dižo jogu Ramanu Mahārši, kura dziļā garīgā pieredze un svētā klātbūtne radīja starp viņiem dziļu savstarpēju cieņu un mīlestību. Ramana Mahārši tik ļoti apbrīnoja Satjanandas spožo personību, ka aicināja viņu palikt savā ašramā uz pastāvīgu dzīvi.

Kalpošana un misija
1944. gadā Bengalā izcēlās smags bads, kas aizkustināja Satjanandas līdzjūtīgo sirdi. Viņa dzīves moto kļuva: “Kalpošana ar mīlestību un meditācija visiem.” Kā apliecinājumu savai līdzcietībai viņš dibināja “Sevayatan Satsang Mission” Džhārgramā (tagad Rietumbengālē), kas kļuva par garīgu un sabiedrisku kalpošanas centru. No 1944. līdz 1971. gadam viņš tur nodzīvoja, izmainot tūkstošu cilvēku dzīves.
Pēc Paramahamsas Jogānandas mahasamādhi 1952. gadā līdz pat savai nāvei viņš bija Puri Karar Ašrama prezidents. Dzīvi pavadījis garīgā darbā un kalpošanā cilvēcei, sludinādams Krija jogas mācību, viņš atstāja šo pasauli 1971. gada 2. augustā savā Sevayatan Satsang Misijā.