Paramahamsa Jogānanda

Dzimšana un dievišķais aicinājums
Lahiri Mahāšajas pravietojums piepildījās, kad 1893. gada 5. janvārī Džjana Prabhas un Bhagabatī Čarana Goša ģimenē piedzima Mukunda Lals Gošs. Vēlāk pasaule viņu iepazina kā Paramahamsu Jogānandu – pravieti cilvēkiem, kas iestrēguši maldu un ilūziju purvā. Dieva mīlestības un ilgu liesma dega viņā tik spēcīgi jau bērnībā, ka viņš sūtīja vēstules Dievam debesīs, patiesi gaidot atbildi. Augdams svētas un dievbijīgas ģimenes gādībā, viņš dienu no dienas izkopa sevī garīgo dzirksti, līdz tā kļuva par starojošu, visspēcīgu gaismu.

Garīgā bāka Rietumiem
Viņa stiprā griba, dinamiskā personība, dievišķā mīlestība un augstais garīgās pieredzes stāvoklis padarīja viņu par garīgu bāku, kas izgaismoja Krija jogas ceļu miljoniem cilvēku Rietumos. Ka šis uzdevums bija dievišķi paredzēts, apstiprina Svāmī Vivekānandas pravietojums: “Es esmu ielicis garīguma pamatus, bet pēc manis nāks mahajogs, kurš mācīs jums, kā realizēt Dievu caur jogu.” Jogānandas runas un raksti bija tik spēcīgi, ka klausītāji tajos sajuta pašu Dievu un guru spēli viņā. Viņš apvienoja Svāmī Vivekānandas skaidrību, Šankarāčarjas gudrību un Čaitanjas mīlestību.

Atgriešanās Indijā
Pēc piecpadsmit nepagurta darba gadiem ASV Jogānanda 1935. gadā atgriezās Indijā, radot neizmērojamu prieku savam mīļotajam Gurudevam. Šajā laikā ar viņu tikās daudzi diži garīgie cilvēki – Ramana Mahārši, Anandamaji Mā, Kašimoni Devi (Šjamāčarana svētā sieva) un Mahātma Gandijs. Saprotot Krija jogas zinātnisko un universālo nozīmi kā visu reliģiju pamatu, Mahātma Gandijs un viņa mācekļi Vardhas ašramā saņēma iniciāciju no Jogānandas 1935. gadā. Uzturēšanās laikā Kalkutā Paramahamsa Hariharananda no viņa saņēma otro Krija iniciāciju. Tieši šajā periodā viņa Gurudevs Šrijuktešvars piešķīra viņam augstāko mūka titulu – paramahamsa.

Zaudējums un brīnumainā atkalredzēšanās
Kumbha Melas laikā Jogānanda vairākkārt saņēma steidzamus aicinājumus no sava Gurudeva atgriezties Puri. Tomēr viņš nolēma apvienot atgriešanos ar Puri Karar Ašrama dibināšanas dienu – 22. martu, pavasara ekvinokciju. Šī kavēšanās lika viņam nokavēt sava mīļotā Gurudeva apzināto aiziešanu 9. martā. Grūti aprakstīt realizēta joga sirds sāpes, zaudējot sava skolotāja klātbūtni un vadību. Dažas dienas vēlāk notika brīnumaina tikšanās ar Gurudevu Mumbajā “Regent” viesnīcā, tieši pirms Jogānandas atgriešanās Rietumos – Šrijuktešvars parādījās viņa priekšā miesā un asinīs, stāstot pārpasaulīgu pieredzi no “hiranjalokas” (zelta pasaules).

Literārais mantojums
Jogānandas dzīve bija notikumiem bagāta, brīnumaina un laikmetus mainoša. 1951. gada 6. oktobrī viņš rakstīja Paramahamsam Hariharanandam: “Mana dzīve ir virpuļviesulis – darbības un cīņas pilna.” Kā apdāvināts orators un dziedātājs viņš ielēja dievišķās mīlestības ūdeni miljonu sirdīs. Viņa grāmatas – Jogas autobiogrāfija, Mūžības čuksti, Dievišķā romance un Reliģijas zinātne – ir spēcīgs apliecinājums viņa neizmērojamajai gudrībai un pašrealizācijas pieredzei.

Mahasamadhi
1952. gada 7. martā, vakariņu laikā par godu Indijas vēstniekam ASV, Binajam R. Senam, Jogānanda savas runas vidū, ar svētlaimīgu smaidu sejā, iegāja mahasamādhī – visiem klātesošajiem pārsteigtiem klusumā. Viņš nodziedāja dziesmu, kas slavēja Indijas mūžīgo godību:
“Kur Gangas ūdeņi, meži, Himalaju alas un cilvēki sapņo par Dievu – esmu svētīts, jo mans ķermenis ir pieskāries šai zemei.”

Viņa ķermenis palika neskarts un miera pilns veselas divdesmit dienas bez mazākās sadalīšanās pazīmes – noslēpumains notikums, kas joprojām liek apbrīnā klusēt un aicina piedzīvot nāves bezgalīgo pārvarēšanu.