Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanās jau 90-to gadu sākumā iesākās dažādu jogas klubu veidošanās process. Taču šis ir pavisam cits laikmets un arī pavisam cita pieeja jogas mācību izplatīšanai. Tāda vienota jogas organizācija, kāda bija Latvijas Jogas biedrība 20.gs. 20-tajos un 30-tajos gados vairs nemaz arī nebija iespējama.

Indijā joga ir vienmēr pastāvējusi guru – skolnieka attiecību kontekstā. Līdz ar to katram ievērojamākam jogas skolotājam ir “sava” jogas līnija. Protams, Indijā pastāv arī akadēmiska, zinātniska jogas izpēte, turklāt, katram atsevišķam jogas veidam ir tā vispārīgie principi, tomēr tradicionālo tehniku gadsimtu gaitā ir bijis izstrādāts tūkstošiem, un variāciju ir neskaitāmi daudz. Tāpēc pastāv daudzas jogas skolas, un ikviena izcila joga ievērojamākie mācekļi rada atkal jaunus un jaunus attiecīgās skolas, jebšu pēctecības līnijas, zarus.

Savukārt, Rietumu pasaulē dažādi jogas klubi un sekcijas mūsdienās pārsvarā veidojas kā sava veida biznesa struktūras nevis kā sabiedriskas organizācijas ar veselīga dzīves veida vai Austrumu tradīcijās sakņota garīguma apgūšanas un izplatīšanas mērķi. Latvijā šajā ziņā nav izņēmums.
Arī situācija ap Krija jogu tiklab Indijā kā ārpus tās pa šo laiku ir ievērojami mainījusies. Pagājušā gadsimta 20-tajos un 30-tajos gados ārpus Indijas ar Krija jogas izplatīšanu nodarbojās tikai Jogānanda un viņa palīgi un skolnieki. Taču Lahiri Mahasai bija daudz mācekļu, un diezgan daudzi saņēma pilnvarojumu mācīt citus. Un, kaut arī Lahiri Mahasai Krija jogas pamata vingrinājumu komplekts tiek aprakstīts visai viennozīmīgi, kopumā šis jogs praktizēja pats dažādām vajadzībām un bija mācījis saviem dažādiem skolniekiem diezgan ievērojamu skaitu dažādu tehniku (tradicionāli tiek uzskatīts, ka 108 tehnikas, kas gan drīzāk varētu būt tikai simbolisks skaitlis ar nozīmi “daudz”). Tādējādi, nododot Krija jogu pa mācekļu pēctecības līnijām, kā arī skolotājiem strādājot dažādos apstākļos un ar dažādiem skolniekiem, šī tradīcīja ir sazarojusies un atsevišķās pēctecības līnijās reizēm kļuvusi diezgan atšķirīga. Protams, pamatvingrinājumi joprojām ir viegli atpazīstami, tomēr atšķirības vairs nav tikai virspusējas. Krija joga ir šodien plaši izplatījusies arī ārpus Indijas, gan abās Amerikās, gan Eiropā, gan Austrālijā, gan citur Āzijā un skolotāji šodien nav vairs tikai indieši.

Lahiri Mahasai bija divi dēli – Tinkouri Lahiri un Dukouri Lahiri – kas saņēma tiesības apmācīt citus Krija jogā. Katram no šiem dēliem bija bērni, kuri praktizēja Krija jogu un ieguva krijas mācīšanas tiesības. Tā izveidojās tā saucamās Krija jogas ģimenes līnijas. Tomēr arī dažādās ģimenes līnijās vingrinājumi nebūt netiek izpildīti absolūti vienādi, kas izriet no dabiska dzīves un mācības attīstības procesa.
Ir Krija jogas līnijas, kas laiku pa laikam pretendē uz pareizākas Krija jogas mācības statusu. Piemēram, ir krijas skolotāji, kuri ļoti kritizē Jogānandu, vai citi atkal Hariharānandu, kuri dažādos laikos strādāja ar lielām mācekļu grupām ārpus Indijas, ka izmaiņas, ko tie ieviesuši Krija jogā, ir nepamatotas un neatbilstošas utml.