2006. gada retrīts ar Mangalanandu

Svami Mangalanandas vizītes laikā bija iespēja pārrunāt ne tikai par Krija jogu un viņas Skolotāju Paramahamsu Hariharanandu, bet par dažādiem vispārīgiem jautājumiem. Sarunas raisījās par latviešu kultūru, folkloru, dabu, par kristīgo kultūru Eiropā, par meditāciju vispār, par Latvijas sarežģīto vēsturi un šobrīdējo situāciju. Dažus momentus no šīm sarunām, no Magalanandas teiktā kā arī savas pārdomas par to gribētu līdzdalīt.

Skolotāja bija pirmo reizi Latvijā un viņas iespaidi par mūsu zemi bija pilnīgi svaigi. Viņai ārkārtīgi patika mūsu daba tur un par tik, cik tā ir saglabājusi savu neskartību, un mūsu meži un vairākkārt viņa atzīmēja, ka Eiropā nav par to joprojām praktiski nekas zināms, bet ļoti daudz pašdarbīgo tūristu varētu ik gadu mūs apmeklēt, ja mēs spētu to saglabāt un, ka tā ir lielākā mūsu bagātība, diemžēl daudzviet jau krietni pabojāta ar pārmērīgo mežu izciršanu, tomēr joprojām vēl būtu pievilcīga. Šim tūristu slānim nav pat vajadzīgs īpašs komforts un sakārtota infrastruktūra, tiem ir vajadzīgs tikai sniegt uzskatāmu informāciju un pēc iespējas neskarta vide, un ka šis slānis patiesībā Eiropā ir pietiekami daudzskaitlīgs, daudz daudzskaitlīgāks nekā tas, kas brauc uz Rīgu lētu meiteņu meklējumos. Aizsargāt šo neskartību, mūsu dabas savdabību un mūsu mežus, tas būtu mūsu pirmais uzdevums domājot par ilgtermiņa attīstību.

Līdzīga vērtība būtu arī mūsu arheoloģiskajiem pieminekļiem, svētvietām, senajiem klinšu zīmējumiem un kulta akmeņiem – kā savdabīgas un dziļas kultūras lieciniekiem, kā savdabīgai garīgai videi, bet arī par to nepieciešama uzskatāma informācija, un nepieciešama šo vietu aizsardzība pret bojāšanu.

Skolotājai bija iespēja dzirdēt mūsu folkloras, mūsu dainu priekšnesumu un jāsaka arī lieliskā izpildījumā. Mangalananda bija patiesi ieinteresēta un pārsteigta par mūsu dainu materiāla garīgo dziļumu un arī ar lielu interesi ieklausījās daudzu mūsu sakņu līdzībā sanskrita saknēm. Viņa bija ļoti pārsteigta uzzinot, ka senais mūsu zintnieku un dziedinātāju apzīmējums ir bijis „labvīrs”, „labsieva” (no kā to pārtulkojot vāciski arī veidojies kaut vai Gūtmaņa alas nosaukums). Indijā visizplatītākais vārds kā sauc garīgos meklētājus un viedos neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības un prakses un citām atšķirībām ir „sadhu”, kas patiesībā burtiski tulkojot nozīmē to pašu – „labais cilvēks”, „labā prāta cilvēks” (ļoti interesanti, ka arī viens no kristiešu vārda tulkojumiem no grieķu valodas ir ar to pašu nozīmi).

Gūtmaņa ala bija viena no tām vietām, kuru Mangalanandai bija iespēja redzēt un viņai ļoti patika šī vieta kā izcili piemērota meditācijai – „Austrumu ekspozīcija, absolūti tīrs, tekošs ūdens, ko gan jums vēl vairāk vajag, un tur taču ir izcili meditācijas dzīvokļi blakus esošajās mazajās grotās ”, bet par Emīla bļodakmens apkārtni viņa bilda, ka tā būtu lieliska vieta ašramam, lai gan Latvija ir tiešām pārpilna ar izcilām vietām ašramiem .

Runājot par mūsu seno, savā būtiskajā daļā zudušo garīgo tradīciju skolotāja atgādināja, ka neviens izņemot mūs pašus nekad neatjaunos saiti ar mūsu seno kultūru. „Ejiet paši meditējiet vietās, kas saistītas ar jūsu garīgo pagātni, pētiet savu garīgo mantojumu un atjaunojiet šo saiti!”

Runājot par iespējamo spirituālo tehniku klātbūtni, par to, ka agrāk daudzi mūsu vecvectēvi un vecvecmāmiņas vēl praktizēja apzinātu jogisku iziešanu no ķermeņa dzīves beigās un par to ir saglabājušās diezgan daudz liecības, viņa bilda, ka, jā, tam eksistē speciālas tehnikas, bet šis fakts pats par sevi vēl nebūt obligāti nenozīmē, ka šīs tehnikas ir bijušas koptas pie mums un nodotas pa skolotāja – skolnieka pēctecības līniju, jo līdzīgs sasniegums ir iespējams arī vienkārši ar iekšējās garīgās tīrības spēku. Mūsu garīgā kultūra ir bijusi ļoti stipri centrēta uz garīgu tīrību un tā pati par sevi ir ļoti stipra, ja ne visstiprākā garīgās attīstības metode, kā tas arī ir stāstīts Patandžali „Joga aforismos”. Bet, protams, tas nenozīmē arī, ka noteikti šādu tehniku nav bijis un tās pavisam nav bijušas pazīstamas un lietotas.

Runājot par jogiskajām pašattīstības metodēm, kas ļoti iespējams tomēr bijušas pazīstamas arī mūsu senajā kultūrā, skolotāja arī atzīmēja, ka ezoteriskajā līmenī tādu bijis daudz arī kristietības dzīlēs, kaut par tām parasti nerunāja un nerunā līdz pat šim laikam publiski un, ka klosteros daudzas no tām joprojām kopj. Ka tas nav tikai jautājums par Loijolas garīgajiem vingrinājumiem kā to savulaik rakstīja Jungs, bet šīs tradīcijas ir daudz senākas, iet pagātnē līdz pat agrīnās kristietības praksei, līdz pašiem pirmajiem kristietības gadsimtiem.

Skolotāja arī atzīmēja, ka Undīnes projektam ir tiešām izcila nozīme jaunatnes audzināšanas darbā, tāpat arī Baltās skolas idejām. Šādi projekti būtu iespējami jāatbalsta un jāveicina to sekmīga un pozitīva attīstība.